+371-67333403
+371-29117009
Pieteikties konsultācijai Cenas
Uz zinātniski pierādītu metožu un pieredzi
pamatots risinājums

Noderīga informācija

Rekomendācijas pēcoperācijas periodā

  • Centieties, lai Jūsu roka būtu pacelta virs sirds līmeņa, jo tāds rokas atrašanās stāvoklis vairāk kā medikamenti (zāles) spēs samazināt sāpes un tūsku Jūsu rokā.
  • Rūpējieties, lai pārsējs vienmēr būtu tīrs un sauss. Mazgājoties lietojiet īpašos aizsargus, lai novērstu pārsēju saslapināšanu.
  • Nekad pats/-i patvaļīgi nenoņemiet pēcoperācijas pārsēju, ja vien pārsēju noņemšanu nav atļāvis Jūsu ārstējošais ārsts. Jūsu ārstējošais ārsts Jums ieteiks labāko veidu un vēlamo laiku, kad un pie kāda speciālista Jums būtu jāveic nepieciešamā pārsiešana, vai norādīs, ka Jūsu ārstējošais ārsts pats veiks pārsiešanu Jums noteiktā laikā.
  • Nelietojiet pleca somu, ja vien to nav rekomendējis Jūsu ārstējošais ārsts, jo pleca soma nenodrošina iespēju Jūsu rokas atrašanos virs sirds līmeņa, kā rezultātā iespējama tūska un sāpes.
  • Veiciet īpašos rokas vingrinājumus tikai tad, ja Jūsu ārstējošais ārsts Jums to ir atļāvis vai ieteicis tos veikt. Ievērojiet atļauto vai ieteikto vingrinājumu veikšanas skaitu un ilgumu – būtiski ievērot Jūsu ārstējošā ārsta ieteikumus un rekomendācijas.
  • Jūs patvaļīgi nedrīkstat uzsākt fiziskas aktivitātes, strādāt, sportot, kamēr to Jums nav atļāvis Jūsu ārstējošais ārsts.
  • Nesatraucieties, ja pēc operācijas operētā vieta uztūkst, kļūst sārta un iespējams radīsies pat zilumi – tā ir normāla pēcoperācijas reakcija. Lūdzu, lietojiet lokālu vēsumu, kā Jums to ir ieteicis Jūsu ārstējošais ārsts, un nepieciešamības gadījumā – pretsāpju zāles.
  • Ja no brūces parādīsies izteikta asiņošana vai cita veida izdalījumi, sāpes, paaugstināta temperatūra, Jums nekavējoties jāsazinās ar Jūsu ārstējošo ārstu vai ieteikto kontaktpersonu.
  • Jums operācijas laikā un tūlīt pēc operācijas tiks dotas pretsāpju medikamenti. Ja Jūs pēc operācijas sajutīsiet sāpes, tad strikti ievērojiet Jūsu ārstējošā ārsta norādījumus par nepieciešamo pretsāpju medikamentu lietošanu. Pretsāpju medikamentiem iespējamas blaknes, kā piemēram, miegainība, vājums, ēstgribas trūkums u. c. Lietojot pretsāpju līdzekļus, Jūs nedrīkstat vadīt transportlīdzekli, strādāt, pieņemt svarīgus lēmumus atrodoties medikamentu ietekmē. Ja Jums ieteiktie pretsāpju līdzekļi nepalīdz, lūdzu, sazinieties ar Jūsu ārstējošo ārstu. Tūdaļ pēc operācijas ir jāizvairās lietot asins reci ietekmējošus medikamentus, ja vien Jūsu ārstējošais ārsts Jums šādus medikamentus nav ieteicis lietot (piemēram, Asperīns), jo tie rada asiņošanas risku.
  • Atcerieties, ka anestēzijas laikā lietotie medikamenti ne tikai „iemidzina” Jūsu roku un prātu, bet arī Jūsu vēderu. Jūsu ārstējošais ārsts Jūs informēs par ēšanas ierobežojumiem pirms nepieciešamās operācijas atkarībā no Jums paredzētās anestēzijas. Ievērojiet, lai pēc operācijas ēšanu sāktu ar šķidriem produktiem, bet ikdienā ierasto pārtiku atsāciet lietot tikai tad, kad jutīsities pavisam labi.
  • Nesmēķējiet pēc operācijas. Smēķēšana ietekmē Jūsu brūces dzīšanas spējas, kā arī traucē citu struktūru – cīpslu, kaulu dzīšanu. Atcerieties, ka smēķēšana ietekmē asinsvadus – smēķēšanas laikā notiek asinsvadu saraušanās (spazms), kas ietekmē visu struktūru normālu asinsriti. Jo īpaši būtiski tas ir gadījumā, ja Jums ir veikta operācija, kuras laikā ir sašūti arī asinsvadi, tad smēķēšanas laikā asinsvads var notrombozēties (asinsvada nosprostošanās) radot grūti prognozējamas sekas.
  • Nedrīkst lietot alkoholu medikamentu lietošanas laikā.

Par anatomiju

  • Kauli
  • Muskuļi
  • Nervi
  • Asins vadi
  • Limfātiskā sistēma
  • Krūts dziedzeris
  • Āda
  • Brūces dzīšana
  • Lūzums
  • Sāpes
  • Rētaudi
  • Tūska

Estētiskā ķirurģija

  • Seja
  • Plakstiņi
  • Ausis
  • Krūtis
  • Vēders

Rokas traumas

  • Lūzumi
  • Mežģījumi
  • Muskuļu bojājumi
  • Cīpslu iekaisums
  • Saišu bojājumi
  • Nervu bojājumi
  • Asinsvadu bojājumi
  • Mīksto audu defekti
  • Amputācija
  • Naga saknes bojājums

Rokas saslimšanas

Locītavu iekaisums jeb artrīts

Artrīts ir patoloģisks, progresējošs process, kas dažādu faktoru ietekmē rada izmaiņas rokas mīkstajā audu aparātā, skar cīpslas, saites, nervus un asinsvadus, kā arī veicina izmaiņu rašanos locītavas skrimslī.

 

Artrīta gadījumā var rasties:

  • sāpes
  • tūska
  • locītavu nestabilitāte
  • deformācija
  • kustību zudums un citi simptomi

Reimatoīdais artrīts ir autoimūna saslimšana. Tas nozīmē, ka pats organisms izstrādā tādas vielas, kas rada un veicina iekaisuma rašanos un pēc tam rada dažādu struktūru izmaiņas. Mehānisms, kas artrīta procesu ierosina, vēl joprojām tiek pētīti un līdz šim nav atrasti pilnīgi izskaidrojumi.

Visbiežāk reimatoīdā artrīta gadījumā tiek skarta plaukstas pamatnes locītava un sīkās pirkstu locītavas. Var būt iesaistītas kāju locītavas, kā arī citas.

Simptomi:

  • sāpes, pirkstu locītavu stīvums, tūska, apsārtums, kas visbiežāk parādās no rīta.
    Dienas laikā simptomi var mazināties, bet slimībai attīstoties šīs izpausmes parādās arī aktivitāšu veikšanas laikā.
  • slimībai progresējot, rodas pirkstu kauliņu novirzīšanās uz mazā pirkstiņa pusi jeb ulnāra plaukstas deviācija, līdz ar to plaukstu nav iespējams pilnvērtīgi izmantot ikdienas aktivitātēs.

Artrītam ir raksturīgas pirkstu deformācijas un visbiežāk izplatītās deformācijas pirkstos ir:

  • gulbja kakla deformācija notiek vidējās pirksta locītavas pārmērīga atliekšanās un pirksta gala falangas saliekšanās.
  • pogcauruma deformācija notiek vidējās pirksta locītavas pārmērīga saliekšanās un pirksta gala falangas pārmērīga iztaisnošanās.

Jāatceras, ka artrīts parasti progresē, līdz ar to, savlaicīga diagnostika un agrīni uzsākta konservatīva terapija var aizkavēt šīs slimības attīstību. Pirkstu locītavu iekaisumi jeb artrīti var veidoties ne tikai reimatoīdā artrīta gadījumā. Līdzīga situācija var rasties pie dažām sistēmiskām un vielmaiņas slimībām (piem., podagra). Tāpēc ir svarīgi savlaicīgi vērsties pie ārsta, lai izmeklētu un rastu skaidrojumu sūdzībām par sāpēm vai tūsku locītavu rajonā.

Ja artrīts netiek laicīgi diagnosticēts un ārstēts, tad ar laiku var attīstīties būtiskas funkcionālas problēmas kas var ievērojami pasliktināt dzīves kvalitāti. Smagu artrītu gadījumos var rasties arī pilnīgs locītavu nekustīgums jeb locītavu kontraktūras.

Agrīni uzsāktās konservatīvās terapijas metodes, var aizkavēt artrīta attīstību, bet efektīvāka rezultāta sasniegšanai ir nepieciešama pacienta līdzdarbošanās terapijas procesa laikā.

Konservatīvās terapijas metodes artrīta gadījumā ietver:

  • Medikamenti
  • Ortozes jeb locītavu balsta lietošanu (arī veicot ikdienas aktivitātes)
  • Siltuma, aukstuma terapiju
  • Speciālus vingrinājumus
  • Fizioterapijas metodes

Galvenie konservatīvās terapijas mērķi ir:

  • sāpju, tūskas, iekaisuma mazināšana
  • esošā kustību apjoma saglabāšana locītavās
  • kontraktūru un deformāciju profilakse
  • regulāra vingrinājumu izpilde, ko ir ieteicis rokas terapijas speciālists (ārsts vai ergoterapeits)
  • locītavas aizsardzības principu izmantošana ikdienā
 

Ieteikumi:

  • Respektējiet sāpes. Ja sāpes nepāriet 2h laikā no brīža, kad ir pārtraukta aktivitāšu veikšana, tas norāda uz to, ka ir jāmaina šīs aktivitātes veikšanas veids, vai arī jāizmanto palīgierīces, kas atvieglotu aktivitātes veikšanu.
  • Izvairieties no plaukstas pamatnes un sīko pirkstu pārliekas noslogošanas, tā vietā labāk izmantot lielās locītavas - plecu, elkoni.
  • Izvairieties no pārāk ciešas un ilgstošas priekšmetu satveršanas, veicot ikdienas aktivitātes.
  • Ievērojiet regulāras atpūtas pauzes.

Ķirurģiskas metodes ir indicētas vidēji smagas un smagas artrīta formas gadījumā. Ķirurģiska artrīta ārstēšana var uzlabot kustību apjomu, atvieglot sāpes, kā arī var veikt bojātās locītavas aizstāšanu ar mākslīgo locītavu. Ķirurģiska ārstēšana artrīta gadījumā ir sarežģīta un individuāla.

Reimatoīdais artrīts ir sarežģīta saslimšana un var skart ne tikai locītavas, tādēļ reimatoīdā artrīta kvalitatīvai ārstēšanai ir nepieciešama vairāku speciālistu - ģimenes ārsta, reimatologa, terapeita, rokas ķirurga (plastikas ķirurga), ergoterapeita un vēl citu speciālistu sadarbība.

Tetraplēģija

Dzīvot pēc mugurkaula traumas

Cilvēka ar mugurkaula traumu traumas izraisītās sekas būtiski ietekmēs gan konkrētā cilvēka, gan ģimenes locekļu, draugu un paziņu dzīves. Nekas vairs nebūs kā agrāk. Vai pēc tik smagas traumas pastāv iespēja atkaļ kļūt patstāvīgam un neatkarīgam? Jā, pastāv, un tas nenozīmē tikai cerības vien! Pakāpeniski, ejot laikam un attīstoties medicīnai, dzīves kvalitātes uzlabošanās noteikti būs. Uzlabosies, tas nenozīmē, ka cilvēks kļūs pilnīgi vesels, ķermenim atjaunosies visas funkcijas – būs cilvēki, kas par to runās un solīs brīnumu lietas, bet šobrīd diemžēl to nav iespējams īstenot. Mēs tiecamies, lai to spētu īstenot, bet šobrīd vēl nespējam.

Realitātē eksistē kaut kas cits. Eksistē ne tikai palīglīdzekļi, bet arī cilvēki, tai skaitā arī tie cilvēki, kas paši guvuši mugurkaula traumas. Ir svarīgi kontaktēties ar citiem cilvēkiem un iepazīt citu iegūto pieredzi un zināšanas. Tas palīdzēs apjaust, ka dzīve vēl arvien spēj sniegt dažāda veida iespējas. Taču vispirms ir jāsajūt griba. Griba turpināt dzīvot un milimetru pa milimetram kļūt arvien patstāvīgākam un neatkarīgākam. Cilvēki mēdz teikt, ka gribas spēks spēj pārcelt kalnus.

Cilvēkam ar mugurkaula traumu dzīve nav beigusies. Mēs visi kopā spējam rast jaunas iespējas...

Roku funkcijas uzlabošana pēc mugurkaula traumas

Mugurkaula augšējās daļas traumu rezultātā, kad tiek bojātas mugurkaula smadzenes, konkrētajam indivīdam rodas ļoti ierobežotas vai pilnīgs kustības un jušanas iztrūkums abās kājās un rokās, ko dēvē par tetraplēģiju. Ķirurģiskā tehnika, ko dēvē kā „cīpslu transpozīcija”, var palīdzēt uzlabot vai atjaunot roku funkciju – muskuļiem, kas spēj darboties, tiek uzticēta cita, jauna funkcija. Tas var būtiski uzlabot tetraplēģijas pacienta stāvokli ļaujot kļūt daudz patstāvīgākam un neatkarīgākam. Ir iespējams veikt dažādas muskuļu transpozīcijas operācijas atkarībā no tā, kādi muskuļi strādā un kādi nestrādā.

Svarīgi ir vēlreiz un vēlreiz atkārtot, ka veiksmīgs tetraplēģijas pacienta operācijas rezultāts ir atkarīgs gan no motivēta pacienta, gan zinoša un ieinteresēta rokas ķirurga, kuram ir interese un zināšanas tetraplēģijas ķirurģijā, gan no rehabilitācijas komandas.

Ķirurģijas pamatprincipi

Cīpslas ir veidotas no spēcīga kolagēna ķēdēm, kuras muskuli piesaista kaulam. Cīpsla šķērso locītavu un kopā ar muskuli palīdz radīt kustības locītavā. Cīpslu transpozīcijas gadījumā strādājoša muskuļa cīpsla tie pārvietota tā, lai tā varētu veikt paralizēta muskuļa funkciju. Tas dod iespēju veselajam muskulim kopā ar cīpslu veikt tādu funkciju, kādu paralizētais muskulis vairs nespēj veikt.

Piemērs. Tricepsa muskulis veic rokas iztaisnošanu elkoņa locītavā. Deltveida muskulis veic rokas kustību uz mugurpusi un uz sānu prom no ķermeņa. Ja tricepsa muskulis ir paralizēts, bet deltveida muskulis strādā, tad rokas ķirurgs var sadalīt deltveida muskuli un ar papildus cīpslas palīdzību to pievienot tricepsa cīpslas vietai, kur tas piestiprinās pie kaula. Šādas operācijas rezultātā, nepasliktinot citas rokas funkcijas, būs panākta iespēja veikt rokas atliekšanu elkoņa locītavā.

Šeit ir uzskaitītas funkcijas, kuras iespējams atjaunot, veicot rokās cīpslu transpozīcijas operācijas:

  • Iespēja iztaisnot un saliekt elkoņa locītavu.
  • Iespēja iztaisnot un saliekt plaukstas locītavu.
  • Iespēja satvert ar īkšķi un pirkstiem.
  • Iespēja atvērt plaukstu.
  • Iespēja rotēt apakšdelmu.
  • Iespēja iegūt labu īkšķa un pirkstu kustību kontroli atsevišķos gadījumos.

Atsevišķi izdalāmas operācijas spasticitātes mazināšanai.

Cīpslu transpozīcijas operāciju veikšanai cilvēkam ar tetraplēģiju ir nepieciešama speciāla apmācība, jo cīpslu šūšanas, pārvietošanas tehnika, muskuļu izvēle un rokas funkcijas izmeklēšana ir specifiska. Rokas ķirurgam, kas vēlas veikt šādas operācijas, ir jābūt ar īpašām zināšanām un interesi attiecībā uz tetrapleģijas pacientiem, kā arī jābūt zinošam rehabilitācijā, jo rokas ķirurgam arī ir jāiesaistās rehabilitācijas procesā. Galvenais šādas ķirurģijas mērķis ir nevis konkrētas funkcijas atjaunošana (rokas ķirurga un rehabilitācijas speciālista skatījumā), bet gan pacienta patstāvības un neatkarības palielināšana.

Elkoņa iztaisnošana

Spēja iztaisnot elkoni būtiski ietekmē cilvēka mobilitāti, tāpēc, šī visbiežāk ir pirmā no veiktajām operācijām. Šīs funkcijas atjaunošanai visbiežāk tiek izmantots deltveida muskulis. Lai veiktu šādu operāciju, ir nepieciešama papildus cīpsla – deltveida muskulis ir samērā īss, un līdz ar to citādi nav iespējams to savienot ar triceps muskuli. Veicot operāciju visbiežāk izmanto kājas muskuli – tibialis anterior, kā arī reizēm iespējams izmantot bicepsa muskuli. Pēc operācijas roka līdz pat četrām nedēļām tiek imobilizēta taisnā stāvoklī, bet pēc tam pakāpeniski tiek uzsāktas kustības. Elkoņa iztaisnošana būtiski uzlabo rokas funkciju – iespējams samazināt palīgierīču skaitu, vieglāk pārvietoties ar ratiņkrēslu, pārvietoties no gultas krēslā un no krēsla gultā, aizsniegt tālāk esošos priekšmetus.

Pirkstu satvēriens

Atjaunojot pirkstu satvērienu, rodas iespēja satvert izmantojot īkšķi un pārējos pirkstus. Šī iespēja būtiski palielina cilvēka patstāvību un neatkarību – iespēja ēst, rakstīt un darīt citas ikdienas aktivitātes. Šādas ķirurģijas laikā viens no apakšdelma muskuļiem (m.brachioradialis) tiek novirzīts tā, lai būtu iespējams veikt īkšķa saliekšanu, un cits muskulis (veic rokas atliekšanu) tiek novirzīts pirkstu saliekšanai. Šādu operāciju gadījumos bieži vien nepieciešams papildus stabilizēt īkšķa pamatnes locītavu.

Kombinēta saliekšanas un atliekšanas funkcijas atjaunošana

Ilgāku gadu pētījumi ir devuši iespēju secināt, ka kompleksa saliekšanas/atliekšanas funkcijas atjaunošana vienas operācijas laikā dod labākus rezultātus salīdzinot ar operācijām divos etapos – atsevišķi atjaunojot saliekšanu un atliekšanu. Šādas operācijas realizācijai iespējams izmantot dažādas tehnikas. Šobrīd izmanto 7 dažādas procedūras: īkšķa pamatnes locītavas stabilizēšana (artrodēze), cīpslu transpozīcija aktīvas kustības veikšanai – pirkstu saliekšana un īkšķa atliekšana, īkšķa gala locītavas stabilizācija (tenodēze), cīpslu transpozīcija pasīvas kustības veikšanai – pirkstu atliekšana, plaukstas stabilizēšana, īkšķa atliekšana.

Rehabilitācija

Rokas rehabilitācija pēc mugurkaula traumas (sākot no pirmās dienas kopš traumas) ir pirmais priekšnoteikums nākotnē iespējamai operācijai, lai atjaunotu roku kustību funkciju. Mērķis – izstrādāt brīvas kustības visas locītavās, nepieļaut kontraktūru veidošanos, iespēju robežās trenēt muskuļu spēku. Ir jācīnās par katra muskuļa spēju strādāt, jo jebkurš muskulis vēlāk varētu būt noderīgs kādas kustības atjaunošanai.

Rehabilitācija tetraplēģijas pacientiem pēc rokas operācijām ir sarežģīta, jo vienas operācijas laikā bieži vien tiek veiktas vairākas darbības – stabilizētas locītavas, pārvietotas cīpslas. Lai rehabilitācija būtu veiksmīga, ir nepieciešams gan motivēts pacients, gan zinošs rehabilitācijas speciālists, kā rezultātā izveidotos laba abu rehabilitācijas procesā iesaistīto sadarbība.

Viss svarīgākais ir pārvietotā muskuļa jaunās funkcijas apzināšanā. Jau otrajā dienā kopš operācijas veikšanas pacients rehabilitācijas speciālista klātbūtnē tiek apmācīts, kā apzināties un aktivizēt jauno muskuļa funkciju. Protams, ļoti svarīgi, lai operācijas laikā veidotās jaunās saistības starp cīpslām būtu izturīgas – to nodrošina speciāla cīpslu šuvju tehnika. Sākotnēji pēc operācijas pacientam ļauj tikai aktivizēt muskuli jaunās kustības veikšanai, bet pati kustība tiek izdarīta pavisam minimāli, nepieļaujot nekādu kustības pretestību. Pirms operācijas ar pacientu ir svarīgi izrunāt, tieši kāda kustība operācijas rezultātā tiks atjaunota – tas palīdzēs rehabilitācijas gaitā pacientam vieglāk apzināties jauno kustību.

Rehabilitācijas laikā jaunās kustības labākai apguvei bieži tiek izmantots tā saucamais „bioffeedback” princips.

Pēc operācijas pacienta rehabilitācijas protokols sastāv no vairākkārtīgām vizītēm pie rehabilitācijas speciālista un rokas ķirurga. Svarīgas ir biežas un neilgas vizītes, bet nozīmīga ir nodarbības kvalitāte. Parasti 2-3 dienu treniņi ir pietiekami, lai pacients varētu turpināt pēcoperācijas procesu mājās. Pacientam izsniedz individuālo vingrinājumu plānu uz 3-4nedēļām. Pēc tam pacients vēlreiz iziet rehabilitācijas kursu pie rehabilitācijas speciālista, kura laikā jauniegūtā muskuļu funkcija jau mērķtiecīgi tiek izmantota ikdienas aktivitāšu veikšanai un modificēšanai. Pēc tam, tiek trenēts muskuļa spēks – palielinot rezistenci un pēc trīs mēnešiem pacientam ļauj, neierobežojot un papildus nesargājot, veikt ikdienas aktivitātes. Jāturpina lietot nakts ortozes. Šādu pacientu ortozēšanai jāveido individuālas ortozes, kas tiek veidotas sadarbojoties rokas ķirurgam ar rehabilitācijas speciālistu.

Operācijas rezultāts

Pirms operācijas ir nepieciešams izvirzīt konkrētus mērķus, kādus pacients vēlas sasniegt. Jānosaka rokas funkcija pirms operācijas (izmeklēšana/dokumentēšana) un dinamikā pēc operācijas. Jāatceras, ka rokas funkcija turpinās uzlaboties vismaz vēl vienu gadu pēc operācijas. Visbiežāk pacienti izvirza tādus mērķus kā – labāk veikt ikdienas aktivitātes, braukt ar ratiņkrēslu, iztaisnot roku, bet jārespektē katra konkrētā pacienta vēlmes veikt kādu noteiktu darbību, kas varētu būt nozīmīga dēļ hobija vai paradumiem. Protams, izvēlētajam mērķim pirms operācijas ir jābūt reālistiskam.

Svarīga informācija

2007.gadā pasaules kongresā par rokas rekonstrukciju tika pieņemts paziņojums, ka jebkurai personai, kurai ir notikusi mugurkaula trauma ar muguras smadzeņu bojājumu un tā rezultātā radusies tetraplēģija, ir jāsaņem īpašu apmācību saņēmuša rokas ķirurga izmeklēšana, lai izvērtētu rokas kustību atjaunošanas iespējas. Šis mērķis ir ļoti grūti sasniedzams, bet mēs esam ceļā.

Ir vairākas pamatvērtības, kas jāievēro šādu pacientu ārstēšanā:

  • Pacienta pareizai rehabilitācijai un sagatavošanai uz iespējamo rokas funkcijas atjaunošanas operāciju pacientam ir jābūt rokas ķirurga, kurš ir zinošs un apmācīts tetraplēģijas rokas ķirurģijā, izmeklētam un periodiski konsultētam. Pirmā konsultācija rekomendējama vēlākais pēc 3-6mēnešiem kopš traumas, pēc tam 8-9mēnešos pēc traumas, ~1gadu kopš traumas.
  • Operācija nedrīkst būt eksperimentāla un neatgriezeniska. Operācijai jābalstās uz zināšanām un apmācīta rokas ķirurga prasmēm. Ja gadījumā operācijas rezultāts nav apmierinošs, ir jābūt iespējai atjaunot iepriekšējo stāvokli.
  • Cīpslu transpozīcijā drīkst izmantot tikai tādus muskuļus, kas atbilst 4-5pakāpei (skatīt tabulu), nav bojāti, traumēti vai re-inervēti.
    PakāpeMuskuļa atbilde
    5 Normāls spēks pret rezistenci, pilns aktīvu kustību apjoms
    4 Labs (bet samazināts) spēks pret rezistenci, pilns aktīvu kustību apjoms
    3 Pilns aktīvu kustību apjoms, nav, vāja muskuļu rezistence
    2 Samazināts aktīvo kustību apjoms – pret gravitāti un rezistenci
    1 Nav iespējams veikt aktīvas kustības, ir taustāmas muskuļu kontrakcijas
    0 Nav aktīvas kustības, nav taustāmas muskuļu kontrakcijas
  • Atkarībā no funkcionāliem muskuļiem pacienti tiek iedalīti grupās 0-10.
    GrupaZemākai muskuļu atbildei ir jābūt >4
    0 Neviena muskuļa zem elkoņa
    1 Brachioradialis
    2 ECRL
    3 ECRBr
    4 Protanor (PT)
    5 FCR
    6 ExDigitorum II-V
    7 Ex Poll
    8 Daļēji FDP et FDS
    9 Iztrūkst tikai intrinsic
    10 Izņēmumi
  • Spasticitātes mazināšana ir tetraplēģijas rokas ķirurģijas sastāvdaļa un no operācijas taktikas ieteicams izmantot tikai cīpslu pagarināšanu, atbrīvošanu. Tikai ļoti retos gadījumos rekomendē veikt muskuļu pārdalīšanu.
  • Pēc iespējas agrīnāka aktīva rehabilitācija (praktiski ar pirmo-otro pēcoperācijas dienu), jo tā nodrošina gan agrīnāku funkcijas atjaunošanu, gan samazina rētaudu veidošanās risku, gan arī rada kompensācijas iespējas pirms radusies imobilizācijas rezultātā iegūtā tūska un stīvums.
  • Cīpslu šuvēm jābūt labi veidotām, spēcīgām – lieto speciālu šuvju tehniku.
  • Operācijas rokas kustību atjaunošanai veic ne ātrāk kā 8-10mēnešus kopš traumas, optimāli – 1gadu pēc traumas.

Loginas Mikroķirurģijas un Rehabilitācijas centra plastikas un rokas ķirurģe Dr.med. Laura Logina vienīgā Latvijā ir veikusi sertificētu apmācību un kompetenta veikt tetraplēģijas rokas rekonstruktīvās ķirurģijas operācijas. Dr.med.L.Logina 2011. gadā ir veiksmīgi nokārtojusi tetraplēģijas rokas ķirurģijas teorētisko un praktisko apmācību profesora Jan Friden vadībā, nokārtojusi eksāmenu un ieguvusi Eiropas rokas ķirurģijas apvienībā apstiprinātu sertifikātu, kā arī 2012.gadā papildus stažējusies Šveices Nottwil klīnikā – Schweizer Paraplegiker-Zentrum.

Bērnu cerebrālā trieka (BCT)

Notiek informācijas papildināšana.

Hroniski dzīstošas brūces un izgulējumi

Notiek informācijas papildināšana.

Iedzimti rokas defekti, saslimšanas

Notiek informācijas papildināšana.

Blokādes

Notiek informācijas papildināšana.

Rokas terapija

Rokas terapija balstās uz zināšanām par rokas uzbūvi (anatomiju un fizioloģiju), kustību analīzi, rokas saslimšanām un to ārstēšanas iespējām, kā arī dažāda veida praktiskām iemaņām – masāžu, ārstnieciskiem vingrinājumiem, fizioprocedūrām. Parasti rokas terapijas speciālists sadarbojas ar rokas ķirurģijas speciālistu, jo tādejādi iespējams visefektīvāk veikt dažādu veidu rokas funkciju traucējumu un saslimšanu ārstēšanu.

Rokas terapija ir konservatīva ārstēšana, ko realizē augsti kvalificēts speciālists (ergoterapeits vai fizioterapeits, citur pasaulē arī rokas terapeits) cilvēkiem ar dažāda veida rokas problēmām. Rokas problēmas var būt iedzimtas vai iegūtas dažādu veidu saslimšanu vai traumu rezultātā.

Satvert, atbalstīt, mērķtiecīgi kustēties, žestikulēt un just ir mūsu rokas galvenie uzdevumi. Dažāda veida tvērienus instinktīvi izmanto jebkurš cilvēks situācijā, piemēram, kad ir jānotur, jāatbalsta savs ķermeņa svars vai iespējami emocionāli jāizstāsta svarīga informācija.

Roku funkcijas pasliktināšanās gadījumā, protams, svarīgākais ir izprast problēmas iemeslus. Tikai pēc tam iespējams izvērtēt, kāda ārstēšanas metode būtu piemērotākā katrā konkrētā gadījumā. Bieži rokas tirpšanas vai sāpju iemesls ir pārslodze vai nepareizs noslogojums. Tādā gadījumā rokas terapijas speciālists iztaujājot konkrēto cilvēku, kā arī izvērtējot rokas un pirkstu funkciju, izmērot rokas spēku un nosakot vēl citus parametrus, varētu noteikt, tieši kurš muskulis vai cīpsla tiek pārslogota un kāpēc. Pēc tam speciālists varēs izskaidrot šo situāciju pašam cilvēkam un arī iemācīt, kā konkrēto muskuli var atbrīvot un arī trenēt, lai sūdzības mazinātos un spēks un kustību apjoms atjaunotos. Līdzīgi rokas terapijas speciālists rīkosies arī citos gadījumos. Ja piemēram, cilvēkam ir bijis lūzums un pēc tā roka vairs pilnvērtīgi nepilda savas funkcijas – atkal tiks izvērtēta rokas funkcija, kustību apjoms un spēks, noteikts, kura locītava vai saites, muskuļi ir palikuši stīvi vai nespēcīgi un izskaidros to cilvēkam, kā arī iemācīs, kā roku trenēt.

Rokas terapijas galvenais uzdevums ir izskaidrot problēmas būtību, kā arī iemācīt un attīstīt dzīvei nepieciešamās kustību prasmes. Roku kustību mācīšanai ir jābūt mērķtiecīgai, cilvēkam nepieciešams iemācīt vajadzīgās kustības tik labi, lai viņš patstāvīgi tās spētu brīvi lietot jebkurā dzīves situācijā.

Rokas terapijas speciālists savā darbā izmanto dažādas mūsdienīgas ārstēšanas metodes: vingrošanu, transkutāno elektro - neiro stimulāciju, ortozēšanu, sensoro integrāciju, masāžu. Izglīto un konsultē par vides pielāgošanu, kā arī locītavu aizsardzības un enerģijas taupīšanas principu pielietošanu veicot ikdienas aktivitātes.

Mūsdienās, rokas terapiju izmanto, lai mazinātu iedzimtus locītavu defektus vai attīstības anomālijas, novērstu slimību izraisītus rokas funkciju traucējumus, rokas traumu, cīpslu, saišu, nervu, asinsvadu un locītavu bojājumu un apdegumu sekas, kā arī dažādu rokas nervu sistēmas traucējumus – tādus, kā roku tirpšana.

Rokas galvenās funkcijas, kuras rokas terapijas speciālists trenē un uzlabo:

  • Satvēriens
  • Koordinācija
  • Jušana
  • Atbalsts
  • Mērķtiecīgas kustības jeb roku veiklība
  • Brīvas kustības
  • Žestikulācija

Rokas terapija ir ieteicama un var būtiski uzlabot rokas funkciju cilvēkiem ar:

  • Pēc lūzumiem un ilgstošas imobilizācijas
  • Cīpslu, saišu bojājumiem
  • Nervu nospieduma sindromiem vai bojājumiem rokā vai pirkstā (Karpālā kanāla sindroms u.c.)
  • Rētaudiem
  • Roku pārslodzes sindromu
  • Reimatoīdo artrītu
  • Apdegumiem un apsaldējumiem
  • Insultu
  • Pēc amputācijas, replantācijas
  • Bērnu cerebrālo trieku
  • Jušanas traucējumiem
  • Iedzimtām locītavu deformācijām
  • Roku spasticitāti (muskuļu stīvums)
  • Dipitrēna slimību
  • De Kervēna slimību
  • Epikondilītiem, “tenisista elkoni”
  • Stenozējošo ligamentītu, tendinītiem
  • “Krītošā” pirksta sindromu
  • Jebkuriem cita veida kustību ierobežojumiem rokā

Rehabilitācijas metodes

Ortozes

Ortozes – rūpnieciski vai individuāli veidoti palīglīdzekļi jebkurai ķermeņa daļai ar mērķi samazināt sāpes, stabilizēt vai fiksēt locītavas vai cīpslas, aizsargāt pret traumām, palīdzēt sadzīšanai, izvairīties vai koriģēt deformācijas, uzlabot kustību apjomu, kā arī izmantot rehabilitācijas procesā. Ortozes var būt veidotas no cieta vai mīksta materiāla, kuras tiek dažādi stiprinātas (rāvējslēdzējs, klipši u.c.)

Nosaukums ortozes cēlies Senajā Grieķijā (Ορθός, ortho), kas nozīmē – "taisni, iztaisnot". Pirmie mēģinājumi ar ortozēm stabilizēt ķermeni vai ķermeņa atsevišķas daļas sākās 1950. gadā. 1998.gadā ISO ir definējusi ortozi kā "ārēji lietojamu ierīci, kas tiek izmantota ar mērķi modificēt neiro-muskulārās un skeleta sistēmas strukturālās un funkcionālās īpašības".

Mūsdienās ortozes plaši izmanto ne tikai medicīnā vai sportā, bet arī ikdienas aktivitātēs. Tipisks piemērs ir ortoze, kuru lieto pie plaukstas pamatnes locītavas sastiepumiem vai sasitumiem, kā arī pie cīpslu bojājumiem (skatīt attēlus).

Ortozes var būt gan rūpnieciski ražotas, gan individuāli veidotas.

Individuāli veidotas ortozes izgatavo speciālists, kas ir apguvis ortozēšanu (visbiežāk ergoterapeits, rokas terapijas speciālists) no speciāla medicīniskajās tehnoloģijās izmantojama materiāla - termoplasta vai akvaplasta. Šie materiāli paaugstinātas temperatūras rezultātā kļūst viegli veidojami – iespējams izgatavot praktiski jebkuras formas ortozi, bet materiālam atdziestot, tas kļūst ciets un izturīgs. Individuāla ortoze tiek veidota tā, lai pildītu paredzētu funkciju, bet tajā pat laikā respektējot konkrētā indivīda īpatnības, nepieciešamības un vēlmes.

Rūpnieciski ražotas - tipveida ortozes, kuras veido pēc konkrētiem modeļiem un izmēriem, materiāliem un piegrieztnēm. Parasti šādas ortozes iespējams tikai nedaudz koriģēt. Tomēr arī rūpnieciski ražotu ortožu pareizai izvēlei un lietošanai ir nepieciešamas speciālas zināšanas – nepareizi lietota ortoze ne tikai neuzlabos, bet var pat pasliktināt stāvokli.

Ortozes lieto dažādām ķermeņa daļām:

Kaklam
Augšējām ekstremitātēm (rokām):

  • pirkstiem
  • plaukstām
  • elkoņiem
  • pleciem

Vēderam
Mugurai:

  • krūšu daļai
  • jostas daļai

Apakšējām ekstremitātēm (kājām):

  • pēdām
  • potītēm
  • ceļiem
  • gūžām

Kas ir kvalitatīva ortoze?

Vissvarīgākais noteikums - katrai kvalitatīvai ortozei ir jāpilda tai paredzētās funkcijas (iemesls, kāpēc ortoze nepieciešama)!

Kvalitatīva ortoze ir ari:

  • Ērtai, iespējami minimāli radot jebkāda veida diskomfortu. Ortoze nedrīkst spiest vai kairināt.
  • No kvalitatīva materiāla – elpojoša, viegla, neizraisot svīšanu, nesaturot kaitīgus materiālus, izturīga, ar iespēju koriģēt.
  • Viegli uzliekamai un noņemamai.
  • Maksimāli realizēt izvirzīto mērķi (piem., ierobežot kustību plaukstas locītavā), bet tajā pat laikā minimāli traucējot pārējās funkcijas (piem., kustības pirkstos)
  • Viegli saprotama ortoze lietotājam – lietošana, kopšana u.c.
  • Nepieciešamības gadījumā viegli koriģējama.
  • Iespējami piemērota katra indivīda īpatnībām, vēlmēm, nepieciešamībām – tas noteiks to, vai ortoze tiešām (vispār) tiks lietota.
  • Estētiska – ortoze lietotājam ir pieņemama pēc krāsas, fiksācijas, izskata.
  • Finansiāli izdevīga (viena laba un kvalitatīva ortoze noteikti ir lētāka par piecām nekvalitatīvām, kuras neizpilda izvirzītos mērķus un nepieciešamās prasības).

Ortozes lietošanas gadījumi:

  • kaulu, locītavu deformācijas, nestabilitāte
  • muskuļu, cīpslu, saišu bojājumi, nervu un nervu pinuma bojājumi
  • sastiepumu, izmežģījumi, lūzumi
  • spasticitāte, kontraktūras
  • inervācijas traucējumi, jušanas traucējumi
  • muskuļu pārslodze
  • akūtas un hroniskas sāpes
  • pēc operācijam
  • pēc apdegumiem u.c.

Lai izvēlētos pareizu ortozi rekomendējama ķirurga, traumatologa, rokas ķirurga, rokas terapeita, ergoterapeita, rehabilitologa vai cita speciālista konsultācija.

Speciālists izvērtējot Jūsu sūdzības, saslimšanu, kustību vai jušanas traucējumus sniegs rekomendācijas iespējami ātrākai atveseļošanai, kā arī palīdzēs izvēlēties tiešu Jums nepieciešamo ortozi.

Kinezioloģiskā teipošana

Kinezioloģijas teipinga metode veidojusies Japānā un Korejā. Šo koncepciju ieviesa Dr. Kenzo Kase un Nitto Denko pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Teipinga metode tika izveidota, pamatojoties uz ideju, ka veselības uzturēšanai un atjaunošanai ir ļoti svarīga muskuļu kustība un aktivitāte, kas balstās uz zināšanām par muskuļa uzbūvi un funkciju. Metodei attīstoties, pielietošanas iespējas ir kļuvušas daudz plašākas.

Teipinga mērķis ir veicināt paša ķermeņa dziedināšanās procesus. Ietekmējot skartos muskuļus, tiek aktivizēts organisma pašārstēšanās process.

Kinezioloģijas teipinga lenta ir izgatavota no augstas kvalitātes kokvilnas materiāla un ir elastīga un adhezīva. Tās biezums un elastība ir līdzīga cilvēka ādai (ar stiepjamību 130 – 140%).

Kinezioloģijas lenta, kuras sastāvā ir 100% akrila šķiedras, nodrošina iespēju ādai elpot, samazinot ādas kairinājuma risku. Lentas ir gaisa un ūdens caurlaidīgas, tajā pat laikā ūdensizturīgas – ar tām Jūs varat droši iet dušā, vannā vai peldēt baseinā. Pateicoties savam īpašībām, lentas izmantošanas laiks ir no dažām dienām līdz pat vairākām nedēļām, tā arī lentai nezaudējot savas unikālās īpašības.

Līmējot kinezioloģiskos teipus, ietekmē ne tikai ādu, bet arī zemādas struktūras, muskuļus, fascijas, saites, cīpslas, kas savukārt ietekmē ķermeņa asinsriti, limfvadus, kapilārus, receptorus.

Izmantojot dažādas teipinga tehnikas var panākt sekojošus rezultātus:

  • Uzlabot muskuļu funkciju regulējot muskuļu tonusu.
  • Koriģēt locītavu deformācijas fiksējot locītavas, saites un cīpslas anatomiski pareizā stāvoklī.
  • Samazināt sāpes samazinot spiedienu uz konkrēto ķermeņa daļu un uzlabojot asins cirkulāciju.
  • Neitralizēt asinsrites un limfas drenāžas sastrēgumu samazinot tūsku.
  • Paātrināt rētaudu nobriedināšanu izmantojot speciālu teipinga tehniku rētaudu mobilizēšanai.

Kinezioloģijas teipinga koncepta izmantošanas veidu klāsts ir ļoti plašs, to piemēro gan pieaugušajiem, gan bērniem, kā arī zīdaiņiem.

 

Lietojot kinezioloģijas teipinga lentas, nepieciešams pievērst lielu uzmanību lentu kvalitātei. Svarīgi atcerēties, ka lenta ar sliktu kvalitāti nav spējīga pildīt savas funkcijas, kā rezultātā var būt pat pretējs efekts.

Biežākie kinezioloģijas teipinga lietošanas gadījumi:

  • akūtu un hronisku sāpju gadījumā (galvas, muguras sāpes, nervu bojājumi u.c.)
  • dažādi locītavu, saišu, muskuļu, cīpslu bojājumi
  • iedzimtas un iegūtas deformācijas
  • pēcoperācijas rētaudi
  • asinsrites un limfātiskas sistēmas traucējumi (pietūkums, tūska)

Ieteicams, lai kinezioloģijas teipingu veic profesionālis (fizioterapeits, ergoterapeits, sporta ārsts vai cits speciālists), kas apguvis metodi un ieguvis metodes sertifikātu.

Rokas vingrināšanas palīgmateriāli

Notiek informācijas papildināšana.

Protezēšana

Notiek informācijas papildināšana.

Pakalpojumi

1 2 3 4